Laika plūdumāMēs esam kā ceļotāji trokšņainajā pasaulē, steidzoties līdzi ar kājām, kamēr mūsu dvēseles slāni pēc slāņa apvij rosība un spiediens. Dzīves sīkumi ir kā smalki smilšu graudiņi, kas pamazām aizpilda tukšumus mūsu sirdīs. Tās kādreiz siltās un skaistās mīlestības jūtas, šķiet, klusi pazūd nemanot, atstājot tikai neauglīgu un vientuļu ainu. Viena vientuļa hortenzija, kā gaismas stars, kas caururbj dūmaku, izgaismo aizmirsto stūrīti mūsu sirdīs, ļaujot mums no jauna pieņemt dzīvi un atgūt sen zaudēto siltumu un mīlestību.
Šīs hortenzijas ziedlapiņas ir rūpīgi izgatavotas no smalka zīda, katra no tām ir dzīvīga un šķietami spējīga drebēt pie mazākā pieskāriena. Spīdot ar burvīgu mirdzumu saules gaismā, tā šķiet stāstām senu un noslēpumainu stāstu. Tajā brīdī mani pilnībā apbūra vientuļā hortenzija. Likās, ka sarunājos ar to cauri laikam un telpai. Šajā rosīgajā un trokšņainajā pasaulē tā bija kā mierīga pērle, kas acumirklī nomierināja manu nemierīgo prātu. Es nolēmu to paņemt mājās un padarīt par gaišu punktu savā dzīvē.
Šī vientuļā hortenzija ir kļuvusi par tuvu pavadoni manā dzīvē. Es to novietoju uz palodzes savā guļamistabā. Katru rītu, kad pirmais saules stars iespīd pa logu, tā šķiet atdzīvojusies, izstarojot maigu un siltu mirdzumu. Es klusi sēdēju pie gultas, vērojot to un izjūtot šo mieru un skaistumu. Man šķita, ka visas manas raizes un nogurums šajā brīdī ir izzuduši.
Kad atgriezos mājās ar savu nogurušo ķermeni, redzēju, ka hortenzija joprojām klusi zied tur, it kā sagaidīdama mani atpakaļ. Es maigi glāstīju tās ziedlapiņas, sajūtot smalko tekstūru, un pamazām nogurums un vientulība manā sirdī izgaisa.
Publicēšanas laiks: 2025. gada 23. augusts